Atkritumu maiss konteinerā, vāks ciet, un ikdiena turpinās. Taču mūsu izmestās lietas nekur nepazūd. Poligonā “Getliņi”, kur nonāk aptuveni puse visu Latvijas sadzīves atkritumu, vietas pietiks vēl tikai dažiem gadiem. Kas notiks pēc tam? Un kāpēc izveidot jaunu atkritumu poligonu nav tik vienkāršs risinājums, kā sākumā varētu šķist?
Par to, ko jauns poligons nozīmētu videi, apkārtējiem iedzīvotājiem un ilgtermiņa izmaksām, skaidro bijusī Valsts vides dienesta ģenerāldirektore Elita Baklāne-Ansberga un starptautiskā konsultāciju uzņēmuma vides aizsardzības, darba drošības un riska pārvaldības jomā SIA “Estonian, Latvian & Lithuanian Environment” valdes locekle Aiga Kāla.
Kāpēc nevaram sašķirot visus atkritumus?
Elita Baklāne-Ansberga ir tieša: “Latvijā ir jābeidz izlikties, ka atkritumu problēmu var atrisināt tikai ar šķirošanu un pārstrādi. Šķirošana un pārstrāde ir prioritāte, bet atbildīga atkritumu apsaimniekošana nozīmē arī godīgi atzīt, ka vienmēr paliks atkritumi, kuriem būs nepieciešams cits risinājums. Turklāt jāatzīst, ka lielākais izaicinājums ir sabiedrības gatavība kvalitatīvi šķirot atkritumus, kas šobrīd neatbilst tādam līmenim, kas ļautu mums cerēt, ka visus atkritumus būs iespējams sašķirot un pārstrādāt. Piemēram, 2025. gadā 67% mājsaimniecību atkritumu bija nešķiroti, bet tikai 6% BIO atkritumu tika ievietoti tiem paredzētajos konteineros.”
Tātad arī pēc šķirošanas paliek jautājums: ko darīt ar to, ko nevar pārstrādāt? SIA “Getliņi EKO” veidotais sabiedriskās domas pētījums liecina, ka ceturtdaļa aptaujāto risinājumu redz atkritumu apglabāšanas turpināšanā: 12,9% piedāvā paplašināt esošo poligonu, bet vēl 12,1% – izveidot jaunu poligonu citviet Latvijā.
Tomēr atkritumu apglabāšana ieņem viszemāko vietu ES Atkritumu pamatdirektīvas atkritumu apsaimniekošanas hierarhijā.[1] Lai saprastu iemeslus, jāpalūkojas, kas ar atkritumiem notiek pēc nonākšanas poligonā.
Atkritumu poligoni rada vides piesārņojuma riskus
Viens no būtiskākajiem riskiem ir piesārņojuma nonākšana pazemes ūdeņos. Atkritumiem sadaloties, veidojas infiltrāts jeb piesārņoti notekūdeņi, kas satur dažādas organiskas un neorganiskas vielas, tostarp smagos metālus, slāpekli un cita veida ķīmiskos savienojumus, kas ir kaitīgi videi.
Lai arī mūsdienās poligonos tiek izmantotas infiltrāta savākšanas un attīrīšanas sistēmas, kas aiztur notekūdeņu nonākšanu vidē, tas tomēr nenozīmē pilnīgu risku izslēgšanu. Ja infiltrāts nonāk gruntsūdeņos, piesārņojums var sasniegt urbumus un dzeramā ūdens avotus un ar pazemes plūsmu pakāpeniski izplatīties plašākā apkārtnē. Atkarībā no vielām tas var apdraudēt cilvēku veselību un vides ekosistēmas, tāpēc poligonu izolācijas un infiltrāta savākšanas sistēmu darbība ir kritiski svarīga. Tas nozīmē, ka poligonus ir nepieciešams uzraudzīt vēl vairākus gadu desmitus pēc to slēgšanas.
Tāpat poligonos norisinās arī ar emisiju izdalīšanos saistīti procesi. Atkritumiem trūdot, rodas poligona gāze, kuras galvenās sastāvdaļas ir metāns un oglekļa dioksīds. Šo gāzi nav iespējams savākt pilnībā, tāpēc daļa no tās nonāk atmosfērā. Tāpat gaisā var nonākt arī smaku izraisoši savienojumi, gaistošie organiskie savienojumi un citas vielas, kas var pasliktināt apkārtējās teritorijas gaisa kvalitāti un radīt diskomfortu tuvumā dzīvojošajiem iedzīvotājiem.
Kā atkritumu noglabāšana ietekmē klimatu?
Aiga Kāla skaidro, ka klimata kontekstā vēl svarīgāk uz atkritumu un klimata tēmu ir skatīties tieši no lietu dzīves cikla skatupunkta: katrs atkritums reiz bija dabas resurss, kas tika iegūts, transportēts, pārveidots precē, kuras ražošana prasīja enerģiju, ūdeni, un tad šis priekšmets atkal tika transportēts, beidzot savu dzīvi poligonā. Te ir tā īstā atkritumu-klimata ietekmes saikne: vienīgais atkritums, kam nav ietekmes uz klimatu, ir nekad nesaražota prece.
Taču Latvijā atkritumu apsaimniekošanas sektors ir atbildīgs par aptuveni 6% radīto siltumnīcefekta gāzu,[2]no kā vairums ir tieši poligonu metāna emisijas. Metāns ir īpaši spēcīga siltumnīcefekta gāze, kuras ietekme uz globālo sasilšanu 100 gadu periodā ir aptuveni 30 reižu lielāka nekā tāda paša daudzuma CO₂ ietekme, un tā rodas pārsvarā no poligonos nonākušajiem bioloģiskajiem atkritumiem. Pasaules mērogā atkritumu poligoni kopā ar lauksaimniecību un enerģētiku ir galvenie cilvēka radītie metāna emisiju avoti.[3]
Aiga Kāla piebilst, ka poligonu gāzu emisijas nav vienīgais, kas ietekmē klimatu un vidi. Bīstamību var radīt arī pats apglabājamo atkritumu saturs. Piemēram, atkritumos nokļuvušas litija baterijas no dažādiem sadzīves priekšmetiem. Ja tās netiek pienācīgi nodalītas un apsaimniekotas, bet iemestas pie citiem nešķirotajiem sadzīves atkritumiem, baterijas var tikt saspiestas, uzliesmot un izraisīt aizdegšanos un pat ugunsgrēkus.
Poligoni jāapsaimnieko arī pēc to slēgšanas
Poligona slēgšana nenozīmē, ka darbs tajā ir pabeigts: kad poligons ir piepildīts, apglabātie atkritumi vēl ilgstoši rada ietekmi uz apkārtējo vidi, tāpēc poligons ir jāuztur un jāuzrauga vēl vismaz 30 gadus pēc tā aizvēršanas, lai novērstu gruntsūdeņu piesārņojumu, kontrolētu emisijas un nodrošinātu vides aizsardzību.
Galvenā problēma – tie visi ir lieli izdevumi. Poligonā apglabātie atkritumi rada ne tikai šodienas, bet arī nākamo paaudžu vides aizsardzības un atkritumu apsaimniekošanas izmaksas. Tāpēc, ievērojot atkritumu apsaimniekošanas hierarhiju, tiem atkritumiem, kuru rašanos nav iespējams novērst un kuru pārstrāde nav tehniski iespējama vai ekonomiski pamatota, ir jānodrošina ilgtspējīga alternatīva apglabāšanai poligonā.
Paraudzīties uz šīs problēmas ekonomisko ietekmi īstenībā ir ļoti būtiski, uzsver A. Kāla: “Jauns poligons nozīmētu, ka mēs saņemsim arvien jaunus Eiropas Komisijas brīdinājumus un soda kvītis. Līdz 2035. gadam katrai Eiropas Savienības dalībvalstij jāpanāk, lai poligonos tiktu apglabāti ne vairāk kā 10% no valstī radītajiem sadzīves atkritumiem. Šī mērķa sasniegšana ir būtisks solis Eiropas Savienības pārejā uz aprites ekonomiku.”
Kāla norāda, ka kopš 2021. gadā ieviestā nodokļa par nepārstrādāto plastmasas iepakojumu, Latvija jau ir samaksājusi nodevās 15 miljonus eiro par 2021. un 2022. gadu. Tiesa, attīstoties plastmasas atkritumu pārstrādei un iepakojumu dalītai vākšanai, pēdējos gados situācija ir uzlabojusies, tomēr ar to vien nebūs gana un risinājums atkritumu ilgtspējīgai apsaimniekošanai tāpat būs jāmeklē. Pie tam jāņem vērā, ka Baltijas valstīs lielākā nešķiroto sadzīves atkritumu poligona “Getliņi” ietilpība pietiks vēl labākajā gadījumā 7-8 gadiem.
Baklāne-Ansberga piebilst, ka Latvijai ir jāattīsta sava infrastruktūra, kas ir alternatīva atkritumu apglabāšanai, nevis ilgtermiņā jāpaļaujas, ka citas valstis vēlēsies atrisināt mūsu atkritumu apsaimniekošanas problēmas un vienmēr varēsim izvest savus atkritumus pārstrādei vai reģenerācijai uz citām valstīm.
Lēmums bija jāpieņem jau vakar
SIA “Getliņi EKO” Vides un attīstības pārvaldes vadītāja Līga Šmite skaidro, ka, apzinoties poligona “Getliņi” aizpildījuma problēmas mērogu, uzņēmums ir uzsācis informatīvu kampaņu, kuras mērķis ir aicināt sabiedrību izvērtēt, ko darīt tālāk. “Lēmums bija jāpieņem jau vakar, jo jebkura jauna atkritumu apsaimniekošanas risinājuma ieviešanai ir nepieciešams laiks. Mūsu kampaņa ir sarkanā trauksmes poga”.
Kampaņa atgādina ne tikai par nepieciešamību atkritumus šķirot, bet arī mudina ikvienu aizdomāties par to atkritumu daļu, kas nav derīga pārstrādei un šobrīd nenovēršami nonāk poligonā. Ņemot vērā, ka poligona aizpildījums tuvojas kritiskajai robežai, kampaņas interneta vietnē https://citsvariants.lv iedzīvotāji aicināti iepazīties arī dažādiem šīs problēmas iespējamajiem risinājumiem.
[1]Atkritumu pamatdirektīva (Direktīva 2008/98/EK), 4. pants — atkritumu apsaimniekošanas hierarhija. eur-lex.europa.eu
[2]Latvia’s National Inventory Document under the UNFCCC and Paris Agreement, Rīga, 2026. unfccc.int