Pieaugot sabiedrības labklājībai, pieaug arī dažādu preču, ko sev iegādājamies, patēriņš, kas savukārt atspoguļojas mūsu radīto atkritumu apjomā. Piemēram, Latvijā pēdējo desmit gadu laikā sadzīves atkritumu daudzums uz vienu iedzīvotāju gadā ir palielinājies par aptuveni 100 kilogramiem. Tiesa, lielākā daļa no mums par savu paradumu galarezultātu pārstāj domāt brīdī, kad atkritumu maisu iemet konteinerā, tomēr problēma nepazūd. Gluži otrādi – lai arī, uzlabojoties atkritumu šķirošanas tehnoloģijām, apglabājamo atkritumu apjoms poligonā “Getliņi” gadu no gada samazinās, aptuveni 30% no visiem atkritumiem ir nepārstrādājami, līdz ar to tāpat nonāk poligona kalnā. Vēl pagaidām, jo poligona kapacitāte strauji tuvojas kritiskajai robežai, kuru sasniedzot, atkritumi būs jāglabā citur, nākotnes poligonā, kas, iespējams, atradīsies Tev kaimiņos. Pie nosacījuma, ja mēs kā sabiedrība neizvēlēsimies iet citu, saprātīgāku ceļu, atkritumus pārstrādājot enerģijā.
Atlikuši labākajā gadījumā 10 gadi
Baltijas valstīs lielākajā atkritumu poligonā “Getliņi” nonāk aptuveni puse no Latvijā radītajiem sadzīves atkritumiem. Lai arī pāršķirošanas rezultātā daļa no tiem tiek pārstrādāti un kā izejvielas izmantotas atkārtoti, poligonā tāpat ik gadu tiek noglabāts ievērojams daudzums atkritumu. 2025. gadā tās bija vairāk nekā 118 tūkstoši tonnas. Tas gan ir mazāk nekā 2024. gadā, kad poligonā tika noglabātas 171 tūkstoši tonnu atkritumu, kas no vienas puses ir laba ziņa. Uzlabojas atkritumu šķirošanas centru tehnoloģijas un efektivitāte, tāpat arī sabiedrība lēnām, bet mērķtiecīgi pieņem atkritumu šķirošanu par ikdienas rutīnu. Tomēr, kā jau minēju, kopējais atkritumu daudzums nesamazinās, kā arī ne visu iespējams pāršķirot un pēc tam pārstrādāt.
Aptuveni 30% no visiem sadzīves atkritumiem ir pārstrādei nederīgi. Tās ir, piemēram, izlietotas higiēnas preces, daļa tekstila izstrādājumu, atsevišķi plastmasas izstrādājumi, kompozītmateriāli, kā arī dažādi ar BIO atkritumiem netīri iepakojumi. Šī ir sadzīves atkritumu daļa, ko nevar samazināt ar rūpīgāku atkritumu šķirošanu, jo taukaina picas kaste tāpat paliks taukaina, lai arī cik prātīgi jūs no tās izņemtu picas šķēles. Tāpēc šie sadzīves atkritumi turpina un turpinās nonākt poligonā apglabāšanai, līdz tas būs sasniedzis savu maksimālo kapacitāti. Un tas nav tikai statistisks apgalvojums, bet gan brīdinājums, kas prasa patiešām nopietnu uzmanību.
Pateikšu pavisam skaidri – tuvāko septiņu, astoņu, labākajā gadījumā 10 gadu laikā Getliņi būs sasnieguši robežu, kad poligons būs pilnībā aizpildīts un jaunas atkritumu kravas šeit vairs neienāks. Fiziski vairs nebūs pieejams neviens brīvs kvadrātmetrs, kur kaut ko noglabāt. Savukārt par šīs problēmas risinājumu ir jādomā jau šodien, jo vienā dienā jaunu poligonu neizveidosi.
2035. gadā drīkstēs noglabāt tikai līdz 10% no atkritumu apjoma
Atkritumu apsaimniekošanas politiku un tendences Latvijā un arī citur lielā mērā diktē Eiropa Savienība (ES), kas savā direktīvā ir noteikusi, ka ES dalībvalstīm līdz 2035. gadam jāsasniedz līmenis, kad poligonos netiek noglabāti vairāk par 10% no radītā sadzīves atkritumu apjoma. Līdz ar to būtībā ir divi lieli problēmjautājumi, uz kuriem jārod atbilde – kur likt atkritumus tad, kad “Getliņi” būs pilni, kā arī kā līdz norādītajam termiņam sasniegt ES noteikto mērķi, ņemot vērā, ka šobrīd poligonos Latvijā tiek apglabāti aptuveni 34% no sadzīves atkritumiem?
Sākšu ar pirmo. Ja runājam par esošā poligona aizpildījumu, tad risinājums, kas daudziem varētu šķist kā visvienkāršākais un saprotamākais, būtu jauna poligona izbūve. Attiecīgi jaunas, aptuveni 100 ha plašas teritorijas atrašana, kur ierīkot visu poligonam nepieciešamo infrastruktūru. Varbūt pirmajā brīdī tiešām izklausās vienkārši, taču vēlos vērst uzmanību uz to, ka atkritumu poligons nav vienkārši inženierbūve. Tā ir vesela ekosistēma, kas rada zināmu ietekmi ne tikai uz apkārtējo vidi, bet arī tuvāko apkaimju iedzīvotāju sadzīves apstākļiem. Piemēram, lai arī cik modernas un inovatīvas tehnoloģijas mēs neizmantotu, pie nelabvēlīgiem laikapstākļiem un noteikta vēja virziena smaku izplatību ārpus poligona robežām pilnībā ierobežot nav iespējams. Tāpēc būtu interesanti paskatīties, kura pašvaldība un ar kādiem instrumentiem spētu pārliecināt savus iedzīvotājus par nepieciešamību pēc jauna poligona viņu dzīvesvietu tuvumā.
Jauna poligona izbūve prasa arī investīcijas, turklāt ne mazas. Lai viestu skaidrību – vienas aptuveni 10 ha lielas atkritumu apglabāšanas šūnas izveide, kas atbilst visiem standartiem, izmaksā aptuveni 10 miljonus eiro. Taču jaunā poligonā šādas atkritumu šūnas būs nepieciešamas vairākas, turklāt vajadzēs arī pārējo infrastruktūru, administratīvās ēkas, tehnisko nodrošinājumu, kravu uzskaites sistēmas, personālu u. tml. Tas viss kopā veido iespaidīgu finansiālo ietvaru, kas, visticamāk, pārsniedz vienas vidējas Latvijas pašvaldības gada budžetu.
Ko par jaunu poligonu ierīkošanu domā ES? Neko labu. Un te atgriežamies pie ES izvirzītā mērķa, kas jāsasniedz līdz 2035. gadam, tātad nepilnu 9 gadu laikā no šīs dienas. Pirmkārt, ES direktīvas un atkritumu apsaimniekošanas hierarhijas izpratnē atkritumu apglabāšana poligonos ir vismazāk vēlamā atkritumu apsaimniekošanas metode. Tas nozīmē, ka arī ES līdzfinansējums jaunu poligonu izbūvei nav pieejams. Un, otrkārt, ES prasību neizpildes gadījumā dalībvalstīm nāksies maksāt milzīgas soda naudas, kas savukārt tāpat neatcels ES noteikto mērķu izpildi, tāpēc ilgtermiņā būs nepieciešams cits risinājums – gan esošo poligonu aizpildījuma problēmai, gan ES izvirzīto mērķu sasniegšanai. Un šāds risinājums pastāv – tā ir atkritumu reģenerācija (Waste-to-Energy), ko jau izmanto lielākajā daļā Eiropas valstu, arī Igaunijā un Lietuvā.
Nevis noglabāt, bet gūt labumu elektrības un siltuma veidā
Kad 20. gadsimta sākumā un vidū pasaulē izplatījās radio apraide, daļā sabiedrības parādījās bažas, aizspriedumi un mīti par radio viļņu kaitīgo ietekmi. Pagājušā gadsimta 30. gados Ungārijā zemnieki pat postīja radio antenas, jo uzskatīja, ka tās negatīvi ietekmē laikapstākļus, izraisa salu un bojā ražu. Realitāte, protams, izrādījās citādāka. Šobrīd Latvijā redzam līdzīgus uzskatus, tikai attiecībā pret iecerēm attīstīt vēja parkus un atkritumu reģenerācijas stacijas, taču arī šeit iedzīvotāju bažas par iespējamo kaitīgumu ir stipri pārspīlētas.
Kā jau minēju, gandrīz visā Eiropā atkritumus reģenerē jau vairākus desmitus gadu, veiksmīgi atrisinot gan poligonu aizpildījuma problēmu, gan apgādājot pilsētu iedzīvotājus ar pieejamāku elektroenerģiju un siltumu. Piemēram, Dānijā, Kopenhāgenā, atkritumu reģenerācijas rūpnīca atrodas tikai dažu kilometru attālumā no pilsētas vēsturiskā centra, taču ir tiktāl integrēta pilsētvidē, ka reti kurš to izjūt un asociē kā kaut ko nevēlamu, gluži otrādi, šī reģenerācijas rūpnīca ir vienlaikus izveidota kā slēpošanas trase, kur pieejama arī pārgājienu taka un klinšu kāpšanas siena, nodrošinot iedzīvotājiem plašas sporta un rekreācijas iespējas.
Arī mūsu Baltijas kaimiņi būtisku daļu savu atkritumu reģenerē – Lietuva aptuveni 26%, bet Igaunija 43% atkritumu. Vēl vairāk – Eiropā nav neviena valsts, kas spētu sasniegt ES izvirzīto mērķi līdz 2035. gadam apglabāt poligonos līdz 10% no radītā sadzīves atkritumu apjoma bez atkritumu reģenerācijas.
Kāds varētu jautāt – bet kāpēc atkritumus vienkārši nevest uz valstīm, kur tos jau reģenerē? Jā, to var darīt, tikai tas maksā naudu, jo šajā gadījumā par iespēju aizsūtīt atkritumus kaut kur citur maksā atkritumu turētājs, tajā pat laikā valstis, kas tos saņemt, gūst ievērojamu labumu no atkritumiem, tos pārvēršot enerģijā, tādējādi sildot savu ekonomiku. Tāpat to nemaz nebūtu tik brīvi izdarīt, jo atsevišķas valstis jau ir noteikušas atkritumu importa aizliegumu, savukārt citas ieviesušas augstākus importa tarifus.
Getliņi pavisam drīz būs pilni, un atkritumu problēma, kas visus šos gadus lielākajai daļai iedzīvotāju bijusi neredzama, kādā brīdī draud kļūt par ļoti redzamu realitāti, iespējams, pat jauna atkritumu poligona izskatā kādam no mums kaimiņos. Tādēļ aicinātu katram pašam aizdomāties, vai tiešām esam gatavi atlikt problēmas faktisko risinājumu, maksājot sodas naudas Eiropai un radot papildu slogu videi, vai arī tomēr sekot pārējās Eiropas piemēram un izmantot atkritumus kā resursus, gūstot no tiem labumu lētākas enerģijas veidā, stimulējot savu ekonomiku un vienlaikus mazinot negatīvo ietekmi uz vidi un iedzīvotāju sadzīves apstākļiem, ko rada atkritumu poligoni.